Nopūtu skatiens

Drindrindin, bezkaunīgi ilgais, divu sekunžu garais zvans pie durvīm! Kā tas tracina. Tas ir tik reti, bet tu zini, ka tur nav neviena, kuru gribi redzēt, jo tie parasti piesakās vispirms pa telefonu. Atveru, tantuks ar somu. Burtiski sāk ar izlūgšanos, lai piedalos aptaujā. Skatiens tāds, ka liekas, ja manu interviju nedabūs, algas dienas nebūs. “Kādus internetus, mobilos pieslēgumus, TV un kabeļtelevīzijas lietoju?”. Tikai mobilo internetu, TV nav, nekā cita nav. Ceru ka saruna galā, bet vēl svarīgi esot saprast ko intervē, kā dzīvo. Burtnīcā ar pildspalvu fiksē- “V”, nu skaidrs, vīrieša kodējums. 35 gadi. Augstākā izglītība. Strādā. Dzīvo divi. Tiek uzskricelēts kodējums- “S”. Emm… Tas laikam nozīmē sieviete, nodomāju. A ja nu es gejs vai ar tēti dzīvoju? Kāpēc uzreiz- “S”? OK, tu, kundze esi gados. Tava prizma ir klasiska- mamma ar bērnu pie plīts, tēvs fabrīķī rukā. “Un sakiet, otrs cilvēks arī mobilo internetu lieto?”. –“Nē, viņš neko nelieto!”. Pauze. Neliels klusuma brīdis. Lai to izbeigtu, saku, ka dzīvoju ar dēlu. Izbrīnīts skatiens. Tiek sašvīkāts “S” burts, veiktas korekcijas, apjautāts par vecumu un tad ar izteikti līdzjūtīgu skatienu, pateikts liels paldies, un atvadu skatiens kopā ar galvas māšanu burtiski raida man dziļus līdzjūtības vēlējumus. Itkā es viņai būtu ar asarām acīs teicis, ka sieva vakar gāja bojā un es šeit ar dēlu palicis pilnīgi viens, kā vidējais pirksts. Likteņa varā un ar mobilo internetu.

Tiešām vienmēr bērni paliek pēc vecāku šķiršanās tikai ar māti un gadījumā, ja vecis ir ar bērnu, tas šodien vēl joprojām izskatās kā citplanētietis ar zirgu? Visapkārt veči pastaigājas ar bērniem ratos, vāras ēdamās pļuras, ved uz poliklīnikām, rotaļu laukumiem un baseiniem. Vēl tikai evolūcija viņu piena dziedzerus nav iedarbinājusi.

Griežot šīs domas pa galvu, atceros neseno tādu pašu izbrīnīto skatienu. Notāre, kura jau gados, izdzirdot, ka uz papīra gribam viens bērns viena aprūpē, otrs- otra, skatiens tāds izbrīnīti truls viņai parādījās. Skaidrojam, ka bērni tiksies, vienkārši uz papīra gribam fifty-fiftly. Atbilde, ka tā var, bet pēc likuma bērnus nedala. Ar to saprotu, ka nedrīkst nošķirt, bet jānodrošina tikšanās. Arī man iekšējs izbrīns parādījās. Dien dienā viņa šķir laulības. Vai tiešām tā ir tik reta kombinācijas izvēle? Vai vienkārši pie vainas veco cilvēku vēlme raidīt izbrīnītus skatienus…

Picas un pastaiga

Trešais vīkends. Mana bērnu diena. Piesakos savākt Māsu jau piektdienas vakarā un nodot pirmdienas rītā. Jāpastiepj kopējais komunikācijas laiks. No kāpņu telpas tiek izvesta Māsa, smaidīga un runātīga. Mamma pie auto durvīm aprunājas ar Brāli, kamēr Māsa tiek iesprādzēta beņķītī. ‘Čau!’ un dodamies uz Mājām. Pa ceļam Māsa sāk uztraukties, ka tiek vesta pie omes, tas ir atpakaļ. Mierinu, sakot, ka nē nē, braucam kā runāts- pie manis. Piebraucot pie mājām, sāk pīkstēt, ka tas ir cits ‘pie manis’ un bija gribējusi nu tur, citur. Arī es esmu apmulsis. Aklimatizācija Mājās. Veicās ne pārāk. Tāda sajūta, ka savstarpēji aizmirsuši kā spēlēties. Viss notiek caur mani. Tēti to, tēti šo, tēti šito, tēti to. Pie sevis sacepies vāros- “Spēlējieties kamēr varat! Jūs iedomāties nevarat, cik ātri paies šīs dienas un atkal katrs būsiet savā Rīgas malā!”.

Pirmā diena tik uz vakaru ieskrienas un abi sāk atcerēties kā divatā spēlēties. Ievēroju Brālim jaunu uzvedības īpašību. Tādu kā greizsirdību. Tikko Māsa tiek sačubināta, samīļota vai sabučota, tā Brālis klāt, ielec klēpī vai iekaras kaklā un samīļo mani.

Vakars un pasaku pavadībā abi ātri iemieg. Divatā māju prot sagriezt otrādi, ka viens klāt nestāv. Vakara ‘kārtība tīrība’, ekrāniņa izklaide un gulēt.

Visi nopampst netipiski ilgi. Apaļi deviņi un šņākdami-pūsdami visi lēnām sanāk kopā- izgulējušies un smaidīgi. Ģimeniskas brokastis un mazās Māsas pļāpīgums uztur bezapstājas dzīvīgumu, ierastajā veču pragmatiskajā komunikācijā. Sākās virpulis istabā, spēles, kašķi, uzpūšanās. Vienvārdsakot sīču hameleonu rotaļas. Pieķeru sevi pie jūtama iespringuma, strādājot par dispečeri un risinot abu savstarpējos karus. Ar vēsu pratu atkal priecājos, ka beidzot abi atkal iet kā Tasmānijas velni un viss notiek! Uz vakaru uzorganizēju draugu un viņu bērnu pasēdēšanu pie mums. Brālis uzjautā vai atceros, kā vienreiz cepām picu. Kādā sakarā- nezinu, bet doma laba. Sastāvdaļas tiek iepirktas. Visi sanākuši un bērni transā trako un izbauda dzīvi, kamēr vecāki atbrīvoti no nemitīgās uzpasēšanas var pasēdēt un papļerkstēt, iesūkt alu un pozitīvas emocijas. Atēdamies pašceptas picas. Kā jau parasti pēc ballītēm, visi prom, paši atplīst! Kādas grāmatas? Gaismai pa slēdzi, piecpadsmit minūtes un var iet gulēt. Labsajūta. Zvaigznītē izguļos pa divreizdivi gultu un atplīstu.

Rīts atkārtoti pozitīvs. Bardaks tiek nokopts un palauzu galvu par svētdienas izklaidēm. Māju tusi ir laba lieta, bet īsti dabas draugi kaut reizi nedēļā izies pārdozēt svaigu gaisu un mežu. Likme krīt uz Garciema taku, kur tiek jautri izskraidīts, pataisītas fočenes, ar zābīšiem izlēkāts jūras krasts un, kā bieži mēdz gadīties, ar neaprēķināti garu maršrutu esam pie auto. Māsa pēdējo kilometru tiek nesta, Brālis knapi slāj. Abi atapakaļceļā uztaisa jaudas snaudiņu. Pirmo reizi atļaujos abus atstāt auto, kamēr pats stresaini-ātri izskrienu veikalu, paķerdams visu nepieciešamo. Ielecu auto- Brālis sēž smaidīgs. Izbijies jautāju vai nesabijās, kad pamodās un manis nav?! Nē, viņš zinājis, ka esmu veikalā. Eh, foršais, mazais, gudrais vīrelis!

Vakara gaitā lēnām pasviežu ‘neuzkrītošo’ informāciju par rītdienu. Brālim dārziņš, florboliņš būs, aizvedīsim viņu ar Māsu un tad Māsu pie omes, jo vēl neesot viņai jaunais dārziņš atrasts. Reakcija pozitīva. Biju gaidījis jau piedzīvoto greizsirdību, ka Māsai ir privilēģija būt pie omes, kur Brāli nez kāpēc tik vienreiz un sen uz brīdi atstāja, bet rezultātā puika sāk manis teikto pēc laika atkārtot, izklāstot rītdienas plānotos notikumus. Tātad, rītdienas plāns visiem skaidrs. Pirmo reizi sanāca lasot grāmatu tikt apturētam ar tekstu- “vairāk nelasi!”. Smīnēdams par savu nenoderību, nolieku grāmatu un abus neiemigušos, bet sagurušos, atstāju tumsā. Piesēžos parakstīt šos tekstus un pēc desmit minūtēm absolūtais klusums signalizē par vakara izskaņu. Viens mēriņš kopā ar jauno sēriju un arī uz migu.

Brīvās dienas

Pirmdienas rīta cēliens neizraisa ‘liekos jautājumus’. Itkā vienmēr tā būtu bijis, sataisāmies un uz dārziņu. Tur gan ģērbjoties tiek man atgādināts, ka pēc pāris dienām mēs atkal mainīsimies- “māsa šeit, bet es pie mammas”. Apstiprinoši nosaku “mhm” un aizdomājos, ka drīz, droši vien, nāksies to paziņot arī audzinātājām, jo puika ir runātīgs un noteikti situāciju dienas gaitā mēģinās skaidrot arī viņām. Man jau sāka iepatikties, ka informācija par ‘jaunajiem laikiem’ ir veiksmīgi sākusi pati izplatīties un nav man katram jāskaidro un jāstāsta un pretī jādzird klasisko- “Nopietni?! Jūs?! Ārprāc, nekad nevarēju iedomāties! Jums taču viss likās tik labi!”. Pff, ko jūs ziniet?! Ko vispār šodien kāds par kādu zin? Tuvi draugi un ģimenes neko nemana. Retorisks jautājums pašam sev- cik vispār vienoti ir cilvēki, ja to nemana?

Nedēļa paiet mierīgi, bez liekiem stresiem. Puika, itkā, apguvis jaunos apstākļus un var just, ka šī ir pieņemta kā ‘jaunā kārtība’. Jautājumu ‘par tēmu’ arī retāk un retāk. Tikai šad tad pārprasa, lai saprastu cik laika palicis līdz mammu redzēs. Laika izpratnes nav, bet mēģina izprast, tas būs ilgi vai drīz. Sāk piepildīties tas, ko jau nojautu- ikdiena būs vieglāka un būs vairāk brīvu brītiņu. Katru otro dienu cenšos nodrošināt kādu vakara izklaidi ārpus mājas, spēļu laukums, baseins vai pastaiga ar skrejritenīti. Tikai divas nedēļas riņķī, bet tāda sajūta, ka viss jau nostājies savās vietās. Nedaudz tikai prāta lauzīšana, kā abiem bērneļiem nodrošināt regulārāku kopā būšanu. Arī bijusī Māsas auklīte no privātdārziņa mūsu pēdējā tikšanās reizē korekti piekodina, ka tas ir svarīgi, jo bērniem ir ‘īsa atmiņa’ un tie ātri atsvešinās, ja neredzās. Tas kaut kā spēcīgi nosēžas atmiņā un regulāri uzpeld. Atrašanās otrā Rīgas galā, otrā upes pusē un fakts, ka man tikai iespēja atvest, aizvest, izvadāt, spēcīgi ietekmē šo jautājumu.

Pirmā nedēļas nogale, kad abi bērni pie mammas. Divas pilnīgi brīvas dienas. Cik sen neizjusta ekstra. Ko darīt? Reāli apzinies, ka četros gados bez šādām ‘brīvības dienām’ esi aizmirsis, ko vispār var darīt ārpus Ģimenes! Ko nozīmē izklaidēties tikai pašam?! Arī draugiem ģimenes un pārāk neraujas kaut ko darīt ārpus tām. Paskatoties apkārt, sāku novērst visus tos remonta sīkumiņus un lietas, kas dzīvoklī sen bija jānovērš, bet tikuši atlikti uz brīvākiem laikiem. Iepirkšanās, kārtības ieviešana, ikdienišķie mājsaimniecības darbiņi… Svētdien gan jāsavāc Brālis uz pāris stundām, jānogādā dārziņa drauga jubilejā. Tad atpakaļ pie mammas, tad vēlā vakarā pakaļ. Kā jau viss sashēmots- diennakts laiks īstais, lai atpakaļceļā iemigtu un pa taisno uz gultu.

atkalapvienošanās

Trešā dienā pārsteidzu ar savākšanu no dārziņa ar velo. Puika sen nebija sēdeklītī braucis, sajūsms un komentāri gandrīz visu ceļu. Mierīgs vakars, jautājumu nav. Itkā jau būtu sapratis, ka tā būs arī turpmāk.

Rīt brīvdienas. Tās pirmās abas, kurās iekrīt mana, abu bērnu pieskatīšana. Divas dienas, kurās abi mazie spēļu biedri varēs atkal skriet, bļaut, cīnīties un spēlēties. Viņa raksta, ka gribētu pie Māsas nodošanas, satikties kādā kafejnīcā, lai kaut uz brīdi remdinātu ilgas pēc Brāļa.

Tā arī darām. Īsa satikšanās, sarunas par saimnieciskām lietām, kuras mainījušās, nepieciešamās informācijas apmaiņa, dokumentu uzskaite, lai pārliecinātos, ka notāra noliktajam datumam, kad laulība jāšķir, viss būtu uz rokas.

Abpusējs “čau!” un mēs ar Brāli un Māsu dodamies iepazīt jaunu atrakciju parku. Pēc izklaidēm, ejot uz auto, nogurumā, Brālim kašķīša īdiens uznāk- “Kad pie omes, kad pie mammas?”. Varbūt nav labākais brīdis, bet jāievieš kāda skaidrība. Notupjos un tā arī pasaku- “mammīte tagad dzīvos Tur, mēs pie Mums, Māsa citu dienu brauks pie tevis, tu citas dienas pie viņas”. Puika sāk šņukstēt. Apķeramies. Nomierinās un braucam. Esam Mājās iemiguši. Uznesti, abi turpina žūžāt. Pāris stundiņas un sākās senās ierastās skriešanas, bļaušanas, spēles un cīņas. Šobrīd tās, atšķirībā no agrākiem laikiem, mani uzmundrina. Gribas pat iedrošināt, lai abi ietusē pa pilnu, kamēr var! Svētdienas vakars pienāks ātri. Kādā brīdī Māsa apvaicājas, kad mamma būs. Brālis apsteidz mani un izskaidro Māsai, ka citas dienas būsi šeit, citreiz es pie tevis. Paldies, tev, dēls! Piebilstu vēl tikai, ka tas būs kā kempingā, te vienā, te otrā. Puika savā stilā paver muti stīvām lūpām, tādējādi slēpjot smaidu. Vakara trakošanas galā, mans uzsauciens- sakārtojam visu un uz gultām! Māsai, pa ieradumam, ne visai šī ideja, bet sekojot Brāļa piemēram, viss notiek! Katrs savā gultiņā un vakara pasaka var sākties. Māsai neierasti- tas ir kā? Savā gultā, bērnu istabā un nevis kur gribās- mammai azotē?! Kā mājas kaķis, kurš izlikts kāpnēs gulēt? Acis plaši vaļā, kad jau gaismas nodzisušas un tā pusotru stundu kūņāšanās. Kļūstu jau neiecietīgs un pašam gribās gulēt. Beidzot iemigusi. Nakts gaitā, pa ieradumam skrien uz guļamistabu un raušas gultā. Nē, tas paradums jāmaina. Abas reizes nesu atpakaļ un pasēžu minūti blakus, kamēr iemieg. Pēc iztraucētajiem miegiem, divas stundas esmu nomodā, pirms atkal iemiegu. Mostamies visi lieliski izgulējušies. Spēles un abu Tasmānijas velnu plosīšanās var sākties.

Esot pirmās dienas divatā ar puiku, pārliecinājos, ka ir kā biju paredzējis. Man ir vairāk brīva laika, puika disciplinētāks un atsaucīgāks. Mājas darbi mazāk, veļasmašīna un žāvētājs griežās reizi trijās, nevis katru dienu, viss jāpierod gatavot divreiz mazāk.

Pirmajās kopbrīvdienās atbraucot Māsai pie mums- puikām, atcerējos sen zināmo faktu. Viens bērns ir viens bērns, bet divi ir kā trīs. Atkal izjūtu to sajūtu, ka esmu apkalpojošais personāls. Saucieni pēc manis par visu un ik katru brīdi no abiem. Sūdzēšanās vienam par otru, glābiņa meklēšana, iedot to, gribu šito. Manu norādījumu ignorēšana bieži un no abu puses. Kļūstu viegli aizkaitināms, mēdzu pacelt balsi un kā parasti pēc tā- mielojos ar sirdsapziņas pārmetumiem. Otrā diena, pateicoties draņķīgam laikam un Māsas čīkstīgumam, paiet ar vietējo spēļu laukumiņu un nelielu pastaigu pa ciematu. Atlikusī dienas daļa kā pirmā- spēles, cīniņi, jautrība un kur nu bez Lego. Tuvojoties vakaram, pieminu, ka būs jābrauc vēlāk pie mammas, Māsa jāaizved. Brālis atkal nedaudz neizpratnē jautā, kādēļ viņš arī nedrīkst? Atkal samāksloti intriģējoši pastāstu, ka tagad Māsa, pēc vairākām dienām tu. Pēc vēl pāris citām sarunām, Brālis pēkšņi nosaka –“man nepatīk kad divi cilvēki!”. –“Kas dēliņ, kādi divi cilvēki nepatīk?”. –“Man nepatīk, ka mēs tikai divi te esam!”. Svētdiena uz beigām. Gaidu, kad pulkstenis tuvojas tuvāk desmitiem, kad ar garantiju, ceļā pie Viņas, abi aizmigs un nebūs netaisnību izraisītās drāmas pie mašīnas, kad Māsa iet pie mammas, bet mums- atpakaļ uz mājām. Tā arī notiek. Māsa no sēdeklīša čučoša nodota Viņai rokās, “čau!” un braucu uz mājām likt Brāli migā.

pirmais rīts

Pamostos un konstatēju, ka pēc Jaungada svinībām, kad man turpinās atvaļinājums, Brālim tomēr ir dārziņš. Pēc brīža arī puika atskrien, ielec manā gultā. Dārziņa sākums ir nokavēts, abi esam labi izgulējušies. Rīta jautājums- “kur mamma ar māsu?”. Iedodu rīta kruasānu, jo bērnudārza brokastis vairs nespīd un dodamies ceļā. Dārziņā ģērbjot saprotu, ka sporta diena, bet sporta tērpa somiņa mājās. Nu jā, pirmā bērnudārza diena pēc Jaungada svinībām nenozīmē, ka tā ir pirmdiena. Tāda bezatbildības sajūta. Es par šīm lietām nekad neesmu atbildējis. Parasti aiznesu uz mašīnu visu, kas man uz rokām sakarināts. Ar zandalēm, nevis sporta botām un sarkano maiciņu, nevis sporta dzelteno, palaižu sportot un dodos mājup.

Diena paiet apgreidojot saimniecību. Gan pašam pārmaiņu fīlings galvā, gan puikam gribu atrakcijas. Paceļu viņa skrejriteņa stūri līdz augšai un aizminos pakaļ. Puika sajūsmā, ka mājās varēs braukt ar skrejriteni. Eju līdzi, viņš minās. Pie dzīvokļa durvīm viņš pirmais uzskrējis, atrauj pirmās durvis vaļā un bungā pa durvīm. “Nē dēliņ. Neviena nav mājās!”. Atkal uzplaiksnī jaunā tēma- “a kur mamma ar māsu?”. Pie omes. Mēs te padzīvosim, drīz brīvdienas, māsa būs šeit, varēsiet spēlēties. Mēģinu noīsināt sarunu un ātri pāriet uz citu.

Vakars paiet spēlēs. Lieku telefonu maksimāli malā. Ierastās multeņu izprasīšanas tēmas vairs nav aktuālas, jo spēlējos ar viņu cik varu, lai tikai nav garlaicīgi. Brīžiem, liekot Lego vai ko citu darot, apjaušu kāds klusums valda. Tas ir kaut kas vairāk kā divus gadus nedzirdēts, kopš Brālim ir mīļais un skaļais spēļu biedrs- Māsa. Un pirmo reiz arī apjaušu, ka četrgadnieks ir spējīgs to novērot. Liekot kopā kārtējo Lego, Brālis nosaka- “cik te kluss!”. Ilgi par to domāju. Vakars garš, spēles galā. Desmit. Lēnām dodamies gulēt. Izvēlās grāmatu no grāmatplaukta. Nekad man neredzētu. Izrādās ome tādu nesen uzdāvināja. Ar prieku un interesi mazo grāmatiņu izlasu. Puika gatavs miegam. Vārgā gaismiņa izslēgta, apguļos uz grīdas blakus gultai. Divdesmit minūtes kūļāšanās un čuč. Dodos noskatīties jauno Ray Donovan sēriju un izdzert brangu glāzi viskija.

“Nav pienācis laiks iet katram savu ceļu?”

Apstājamies pie Viņas Mammas. Brālis paliek iesprādzēts krēsliņā. Mantas no bagāžnieka ar četriem lāgiem tiek sanestas. Tad arī Māsa atčāpo pati. Brāli pie atvērtā auto durvīm mierina viņa Mamma. Lai vairāk novērstu uzmanību no notiekošā, bija dabūjis vienu HotWheels mašīnīti pa ceļam, otru- piestājot. Nelīdz. Puika raud un nesaprot, kāpēc viņš nedrīkst iet pie omes, bet māsa jau aizgājusi. Mamma mierina, apskauj, mierina.

Ar ‘čau’ atvadāmies. Viņa aiziet. Ieliecos mašīnā, apķeru Brāli, samīļoju, mierinu un saku, ka brauksim kaut ko interesantu sadarīt, veikalā pārtika jāsapērk un tā tālāk.

Iebraucam veikalā. Paika, trīs dažādi alkohola tipi, lai vakarā ir izvēle pēc garīgā. Gribu rakstīt savam Tētim, lai atnāk ciemos, otrā janvāra otro Jauno gadu nosvinēt, bet redzu jau identisku ziņu no viņa. Pierunāju nākt tomēr pie mums, jo puikam vairāk patīk mājās, jo miljons mantu tomēr ir miljons mantu.

Visu vakaru pievēršu pastiprinātu uzmanību, lai viņam ir ko darīt, lai ir spēļu atbalsts no manis un jebkāda uzmanība kad vien vajag. Negribu nevienu papildus stresu puikam vai garlaicības brīdi, kad uzdot jautājumus uz kuriem pašreiz negribu atbildēt.

Ar Tēti tukšojam vīnu, dzirkstošo un beigās pieķeros porterim. Noder viss iepriekš iepirktais. Runājam par visu, tinam bildi atpakaļ un uz priekšu. Kā parasti, filozofējam par dzīvi un vērtībām. Pārrunājam pagātni, iespējamo nākotni un visu, kas uz sirds. Kādā brīdī saprotu, ka uzmanība puikam neatliek sarunu karstumā, uzlieku Pepu. Tā teikt- pasēdi malā, te svarīgas sarunas. Vakars galā, Tēvs dodas mājup. Pieslēdzos atkal puikam par visiem simts. “Kad mamma ar māsu būs?”.

Tāda sajūta, ka mazais ir kļuvis par mazo vīrietīti vienā dienā. Visu, kas sadzīvei jāizdara, jāsavāc, jāsakārto, tiek apzinīgi izdarīts un bez ierunām. Mantas sakārtotas, gulta saklāta. Atvadāmies pirms gulēšanas, apķeramies. Apguļos uz grīdas, blakus viņa gultai. Viņš savā gultiņā, zem savas pumpainās segas. Šīs ir pārmaiņas iepriekšējos gulēt iešanas rituālos. Ātri iemieg. Dodos novākt traukus un gulēt.